Alegorija par zaudēto paradīzi. Ildze vēlējusies rast mieru un piepildījumu, pārvācoties no pilsētas uz laukiem. Viņas domas plucina bērna slimība, atsalums attiecībās ar vīru un viņa neklātbūtne, bet tikmēr Ildzes grūtsirdību ieskauj dabas mierinājuma apsolījums, kas tā arī nepiepildās. Viņa mēģina saprast, kur ir rodams upurnesības cikla sākums, bet kur – tā gals. Un kas ir viņas upuris – vai viņa pati?